Marija Luīze Meļķe
Nerealizēto potenciālu klubs

mīkstie vāki
125x185 mm
72 lpp.
ISBN 978-9934-591-17-4

Marija Luīze Meļķe (1997) kopš septiņpadsmit gadu vecuma ir aktīvi piedalījusies Latvijas jaunākās literatūras procesos, rakstot galvenokārt dzeju un publicistiku, kā arī darbojoties laikmetīgajā teātrī, dažādās vizuālās mākslas norisēs un kino. Kopā ar citiem savas paaudzes dzejniekiem veido literāro žurnālu “Žoklis”.

“Nerealizēto potenciālu klubs” izdots Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas viesmīlību, kur autore 2020. gada oktobrī pirmoreiz mēģināja kārtot dzejoļus iespējamam manuskriptam. Marija Luīze Meļķe min, ka pa šo laiku grāmatas saturs esot vairākkārt gandrīz pilnībā mainījies: “Gala versijā lasāmi gan vēlīnās pusaudzības dzejoļi, gan tādi, ko vēl 2022. gadā paguvu pielikt klāt. Bet man ir bijis svarīgi tekstus nevis iesniegt kā atskaiti par līdzšinējā dzejnieces karjerā paveikto, bet savienot tos vienotā jēgpilnā stāstījumā. Nebija domāts ar grāmatas izdošanu tik ilgi vilcināties, bet patiesībā liekas, ka tieši šobrīd ir pareizais laiks tai piedzimt. Ja tas būtu noticis agrāk, tā būtu cita grāmata. Atļaušos atzīties, ka esmu diezgan apmierināta ar to, ka viņa ir tieši šāda”.

Par viņas debijas krājumu “Nerealizēto potenciālu klubs” grāmatas redaktors Artis Ostups saka: “Marija Luīze Meļķe debijas krājumā atradusi līdzsvaru starp divām īpašībām, kuras mazāk prasmīgas autores rokās savstarpēji disonētu, – starp dokumentalitāti un mākslinieciskumu. Citiem vārdiem sakot, šos dzejoļus ir bauda lasīt ne tikai kā liecību par dzejnieces draugiem un laikabiedriem, un to, kā viņa starp tiem jūtas, bet arī kā drosmīgu eksperimentu, kas būtiski papildina jaunās paaudzes dzejnieku veikumu. Vēl citiem vārdiem – viņas teksti ir viscaur laikmetīgi. Rakstot tuvu dzīves īstenībai, dzejniekam ir jāsaprot, ko iesākt ar ikdienas faktiem un valodu. Romantiķi tos transcendētu, sirreālisti sagrozītu, bet Meļķe, šķiet, vēlas, lai ikdiena skan tā, kā tā atbalsojas viņā. Vienīgie estētiskie (un dažkārt viegli absurdie) papildinājumi, ko viņa sev atļauj, tikai stiprina šīs dzejas patiesumu. Meļķe saka, kā ir, bet dara to skaisti.”